Dzemdes kakla vēzis ir saslimšana, kas ir pilnībā novēršama laicīgi ārstējot priekšsēža stāvokļus, kā arī labi ārstējama slimības agrīnajās stadijās.
Dzemdes kakla vēža gadījumā raksturīgi sekojoši simptomi:

• asiņaini izdalījumi no dzimumceļiem pēc dzimumdzīves
• ar menstruālo ciklu nesaistīta asiņošana no dzimumceļiem

Vairāk kā 80% jauno gadījumu tiek diagnosticēti sievietēm, kuras dzīvo ekonomiski nelabvēlīgos apstākļos.
Dzemdes kakla vēzis aug lokāli un izplatās uz paracervikālajiem un iegurņa audiem, reģionālajiem limfmezgliem un tikai vēlāk veido metastāzes uz attālām struktūrām. Visbiežākās histoloģi dzemdes kaklā ir sastopams plakanšūnu un dziedzerepitēlija vēzis.

Mikroinvazīvs dzemdes kakla vēzis

IA1 un IA2 stadiju var noteikt tikai vadoties no konizācijas laikā iegūtiem datiem, ja ir negatīvas griezuma līnijas, kā arī trahelektomijas vai histerektomijas laikā iegūtā materiāla.

IA1 stadijas gadījumā rekomendējamā ārstēšana ir totāla abdomināla vai vagināla histerektomija
Ja vienlaicīgi tiek konstatēta maksts intraepiteliāla neoplāzija, operācijas laikā ir jāekscidē arī attiecīga maksts apmale.
Ja paciente vēlas saglabāt reproduktīvo funkciju, ir pieļaujama dzemdes kakla konizācija ar tai sekojošu novērošanu veicot onkocitoloģisko izmeklēšanu pēc 4 un 10 mēnešiem. Turpmāk onkocitoloģisko izmeklēšanu var atkārtot reizi gadā, ja iepriekšējās abas onkocitoloģijas ir bijušas normālas.

IA2 stadijas gadījumā ir paaugstināts risks limfmezglu metastastāzēm, tāpēc ārstēšanas protokolā ir jāiekļauj limfadenektomija. Ieteicamā ārstēšana ir modificēta radikāla histerektomija (2.tips) un iegurņa limfadenektomija. Ja nav limfovaskulārās telpas iesaistes, var lemt jautājumu par vienkāršu histerektomiju ar iegurņa limfadenektomiju.

Ja paciente vēlas saglabāt reproduktīvo funkciju, ir pieļaujamas sekojošas iespējas:

• plaša dzemdes kakla konizācija ar laparaskopisku iegurņa limfadenektomiju
• radikāla trahelektomija ar laparaskopisku iegurņa limfadenekotmiju.

Invazīvs dzemdes kakla vēzis

Ārstēšanas metodes izvēle būs atkarīga no pieejamiem resursiem, iesaistītā onkologa, pacientes vecuma un vispārējā veselības stāvokļa. Ir vēlams, lai jautājums par ārstēšanas taktiku tiktu pieņemts multidisciplināru diskusiju veidā un pacients ir jāinformē par iespējamiem ārstēšanas variantiem ieskaitot to toksicitāti un sagaidāmos rezultātus.
Komplikācijas biežāk ir sastopamas gadījumos, kad ķirurģiska ārstēšana tiek kombinēta ar staru terapiju.
Lai samazinātu iespējamo komplikāciju risku, ārstēšana ir jāplāno tā, lai izvairītos no nepieciešamības pielietot abas ārstēšanas metodes.
Standarta ārstēšana IB1/IIA1 stadijas gadījumā ir modificēta radikāla histerektomija vai radikāla abdomināla histerektomija (2. un 3.tips pēc Piver-Rutledge klasif.), kas ietver iegurņa limfadenektomiju.

Jaunākām pacientēm var tikt saglabātas olnīcas un var veikt to transpozīciju ārpus iegurņa gadījumos, ja ir aizdomas par to, ka pacientei pēcoperācijas etapā būs nepieciešama staru terapija.
Atsevišķos gadījumos radikālu histerektomiju var veikt transvagināli to kombinējot ar laparaskopisku iegurņa limfadenektomiju.
Recidīva risks pēc radikālas operācijas ir lielāks pacientēm ar pozitīviem limfmezgliem, kā arī gadījumos, kad audzējs konstatēts parametrijos vai  irurģiskajā griezuma līnijā. Šajos gadījumos labāki rezultāti ir novērojami, ja pacientei pēc operācijas vienlaicīgi ar staru terapiju tiek nozīmēta ķīmijterapija.Tāpat recidīva risks ir palielināts arī gadījumos, ja netiek konstatēta limfmezglu iesaistīšanās, bet ir primāri liels audzējs vai audzēja invāzija limfovaskulārajā telpā, vai audzēja invāzija dzemdes kakla stromas ārējā trešdaļā.

Adjuvanta visa iegurņa apstarošana samazina lokāla recidīva iespēju, kā arī pagarina no slimības brīvo intervālu salīdzinājumā ar pacientēm, kuras nesaņem adjuvanto staru terapiju. Staru terapijas efekts īpaši labi ir novērojams pacientēm ar adenokarcinomām vai adenoskvamozas morfoloģijas audzējiem.

Primārās ārstēšanas iespējas:

1. Primāra staru-ķīmijterapija;
2. Primāra radikāla histerektomija un abpusēja iegurņa limfadenektomija, kurai parasti seko adjuvanta staru terapija;
3. Neoadjuvanta ķīmijterapija (trīs ķīmijterapijas kursi balstīti uz platīna preparātiem) ar secīgu radikālu histerektomiju un iegurņa limfadenektomiju ± adjuvantu staru terapiju vai ķīmij-staru terapiju.

Dzemdes kakla vēzis grūtniecības laikā

Kopumā dzemdes kakla vēža ārstēšana grūtniecības gadījumā ir pakļauta vispārīgiem dzemdes kakla vēža ārstēšanas principiem. Grūtniecības gadījumā ir jābūt uzmanīgiem veicot dzemdes kakla konizāciju, jo pastāv augstāks asiņošanas risks, spontāna aborta un priekšlaicīgu dzemdību risks. Ārstēšanas taktika ir jāizlemj diskusijā iesaistot arī dzemdību speciālistu un neonatologu. Ārstēšanas plāni var tikt apstiprināti tikai pēc kopīgām pārrunām ar pacienti un viņas vīru un viņu vēlmes ir jārespektē.
Grūtniecēm ar aizdomām par mikroinvazīvu dzemdes kakla vēzi, nogaidošai ārstēšanas taktikai nav izšķirošas lomas turpmākajai prognozei attiecībā uz mātes veselību, bet šāda taktika var būtiski uzlabot augļa dzīvotspēju.

Paciente ar IA1 slimības stadiju, kura ir apstiprināta dzemdes kakla konizācijas laikā un ir ar tīru rezekcijas līniju, var tikt novērota līdz grūtniecības beigām un ir pieļaujamas vaginālas dzemdības. Šobrīd nav datu par to, ka vaginālas dzemdības ietekmē slimības iznākumu pacientei ar mikroinvazīvu vēzi. Sievietei ar audzēju IA2 vai lielākā stadijā ārstēšana ir individualizējama un ir atkarīga no slimības stadijas un grūtniecības laika. Slimības izplatības novērtēšanai ir indicēta MR.

Ja diagnoze tiek noteikta līdz 20. grūtniecības nedēļai, slimība ir ārstējama bez nogaidīšanas. Šādām pacientēm radikālu histerektomiju un iegurņa limfadenektomiju var veikt, auglim paliekot dzemdē. Pacientēm, kurām kā pamata ārstēšanas metode ir staru-ķīmijterapija, ārstēšanas laikā parasti ir sagaidāms spontānais aborts.
Tām sievietēm, kurām saslimšana tiek diagnosticēta pēc 28.grūtniecības nedēļas, rekomendē atlikt ārstēšanu līdz augļa nobriešanai. Ja saslimšana tiek konstatēta laikā starp 20. un 28.grūtniecības nedēļu, nogaidoša ārstēšanas taktika ir pieļaujama IA2 un IB1 stadiju gadījumā bez būtiskas ietekmes uz slimības prognozi. Vēlīnāku stadiju gadījumā ir pierādīts, ka ārstēšanas atlikšana pasliktina slimības prognozi.
Papildinot iepriekš minēto, līdz šim nav tieši definēts, kas nosaka to, vai ir pieļaujama nogaidoša taktika.

Ikdienā nogaidošas taktikas izvēli būtu jānosaka slimības klīniskajai stadijai un audzēja morfoloģijai, grūtniecības laikam diagnozes noteikšanas brīdī un vecāku vēlmēm attiecībā uz gaidāmo bērnu.
Ja tiek plānota nogaidoša ārstēšanas taktika pacientei ar lokāli lielu audzēju, ir jālemj jautājums par neoadjuvantas ķīmijterapijas nozīmēšanu audzēja progresijas aizkavēšanai. Nozīmējot neoadjuvantu ķīmijterapiju, būtiska ir pacientes klīniskā novērošana. Grūtniecība ir jāatrisina ne vēlāk kā pēc 34.grūtniecības nedēļas. Ja vien audzējs nav ekscidēts konizācijas laikā, rekomendējamais grūtniecības atrisināšanas veids ir plāna ķeizargrieziena operācija, lai arī atsevišķi pētījumi liecina, ka vaginālas dzemdības nepasliktina slimības prognozi.

Ja Jums rodās kādi jautājumi par dzemdes kakla vēzi, lūdzu, pierakstieties uz vizīti pie Dr.med.Ronalda Mačuka.